Pāreja uz aizmugurējām rindām šajā sasaukumā man ir devusi citu skatījumu uz to, kā darbojas mūsu valdība un kā politiskā vide mijiedarbojas ar sabiedrisko dienestu. Nav vienmēr viegli identificēt vai analizēt lielu problēmu, ja esi tai pārāk tuvu.

Gērnsijas politikā ir jūtama neuzticēšanās un acīmredzama vilšanās par mūsu kopējo politisko nespēju panākt pat nelielas izmaiņas valdības darbībā vai tās pieejā. Daudzi politiķi izjūt šo pašu vilšanos.

Centrālais jautājums, kas mani nodarbina, ir šāds: ja politika nespēj panākt neko, pat ja visi esam vienisprātis par būtisku jautājumu – piemēram, par to, ka mums ir mājokļu krīze, – tad, atmetot pieredzes vai kompetences trūkumu, mūsu sistēmā noteikti pastāv kāda daudz būtiskāka problēma.

Tāpēc, manuprāt, mums vajadzētu ieguldīt vairāk laika un politiskās autoritātes, lai risinātu fundamentālo jautājumu: “Kāpēc mēs neko nevaram izdarīt?”

No malas raugoties, esmu sapratis, ka mēs kolektīvi, ilgā laika periodā, esam nonākuši slazdā, kļūstot par spēlētājiem Gērnsijas politiskajā “squid game”.

Politiķiem nav atļauts iesaistīties operatīvos jautājumos, vienlaikus viņi tiek aprakti milzīgos dokumentos, sarežģītos procesos, bieži apšaubāmās juridiskās niansēs, garlaicīgās debatēs, kas viss ir savīts savstarpējās politiskās intrigas tīklā, ko pastāvīgi pastiprina mediji un sociālie tīkli. Tas liek mums lielāko daļu radošās enerģijas tērēt savstarpējām cīņām un konkurencei.

Atskatoties no malas un analizējot notiekošo, manā skatījumā politiķi faktiski nevada sabiedriskos pakalpojumus – lielā mērā mēs vienkārši skatāmies pa logu, kamēr mūs ved uz vietu, kur daudzi no mums (un sabiedrības) noteikti nevēlas nonākt.

Man bija prieks lasīt, ka jaunais civildienesta vadītājs ir izvirzījis atbildību kā galveno prioritāti un ka tiks veikts pakalpojumu audits. Viņam ir taisnība. Taču, manuprāt, reformai jāiet daudz tālāk – mūsu politiskajām attiecībām ar sabiedrisko dienestu nepieciešama fundamentāla pārstartēšana. Tam jāietver modernizācija un pilnvaru paplašināšana, lielāka riska uzņemšanās, izmaiņas procesos un valdības struktūrā, kā arī, ja drīkstu teikt, brīvība iniciatīvai un motivācijas radīšanai dienestā. Taču pats būtiskākais, ņemot vērā mūsu sarežģīto finanšu situāciju, politiķiem ir jākļūst par līderiem pēc būtības, ne tikai pēc formas, ja viņi vēlas būt atbildīgi un uzņemties atbildību sabiedrības priekšā.

Kur, manuprāt, mums būtu jāsāk? Tāpat kā jebkurai konstitūcijai, nepieciešams skaidrs pamatprincips – manā skatījumā labs sākumpunkts būtu šāda pieeja augstākajā līmenī. Ministru sanāksmēs Anglijā un Velsā galvenais padomnieks informē ministru par departamenta regularitātes statusu, apstiprinot, ka nav nekā “jauna, strīdīga vai ar sekām”. Šie trīs vārdi, kas izkoptas paaudžu gaitā, precīzi nosaka robežu starp administrāciju un politiku, un, manuprāt, tieši šeit šī robeža ir stingri jāatjauno – skaidri saprotot, ka jebkurš jautājums, kas atbilst šai definīcijai, ir politisks un jānodod politiskam lēmumam.

Gērnsijā ļoti strīdīgas lietas var tikt īstenotas bez jebkādas politiskas informētības, pateicoties deleģētās varas principam, kas dažkārt piešķirts pirms desmitgadēm, kad ierēdņi rīkojas neatkarīgi komitejas vārdā. Politiķi tiek turēti aiz “operatīvās” aizsardzības plīvura, kas liedz mums iesaistīties lēmumu pieņemšanā, pat ja tie bieži tiek pieņemti, izmantojot daļu no mūsu pašu deleģētās varas bez mūsu ziņas, kontroles vai līdzdalības.

Es varētu minēt vairākus nesenus strīdīgus piemērus, bet tad būtu jāiekrīt “squid game” lamatās, atjaunojot politiskās vainas ciklu, tāpēc to nedarīšu. Šie jautājumi var šķist virspusēji vai nenozīmīgi, bet tie ir Gērnsijas problēmas saknē – tie rodas no neskaidras deleģētās varas dažādās komitejās, kas pārtop politikās, procesos un rezultātos, kurus neviens nav prasījis (vai par kuriem nav balsojis).

Es apzināti izvairos noteikt vainīgos, jo esmu nonācis pie secinājuma, ka radītie šķēršļi bieži, bet ne vienmēr, ir organizēti vai tīši – tie var būt patiesi centieni no indivīdiem, kas darbojas izolēti vai vadības vakuumā, darīt to, ko viņi uzskata par pareizu.

Tomēr mūsu sistēmā pietiek ar vienu ierēdni, kas darbojas bez skaidras centrālās vadības vai uzraudzības un ir nedaudz ideoloģiskāks, nesamērīgāks vai pārāk piesardzīgs, lai sāktos problēmas klusa veidošanās, tiktu radīti jauni noteikumi, regulas vai šķēršļi, jaunas formas, kas jāaizpilda, un rezultātā izmaksas pieaug, bet kāda sabiedrības, kultūras vai ekonomiskās aktivitātes daļa tiek apslāpēta.

Es varētu minēt daudz piemēru. Tie vienmēr tieši kaitē ekonomiskajai aktivitātei, novirzot vai absorbējot resursus vai radot jaunus izdevumus, ko vairs nevaram atļauties. Šī problēma nemanāmi izplatās mūsu sistēmā kā vīteņaugs.

Tas, manuprāt, ir mūsu problēmas sakne un arī sabiedrības vilšanās un neuzticēšanās politikai un politiķiem pamatā. Sabiedrība nevēlas maksāt vairāk nodokļos vai nodevās, lai finansētu pastāvīgi pieaugošus pakalpojumus, procesus vai infrastruktūru, kas ir neefektīva, nevajadzīga vai tiek akli pārņemta tikai tāpēc, ka tā dara Apvienotajā Karalistē. Es uzskatu, ka sabiedrība vēlas, lai politiķi tiktu ievēlēti, lai pieņemtu un ietekmētu šos lēmumus, bet diemžēl šobrīd mēs to lielā mērā nevaram darīt.

Šīs problēmas risināšana nebūs viegla, tā prasa būtiskas izmaiņas organizācijas kultūrā, efektīvu vadību un pienācīgu politisko uzraudzību, kā arī nelokāmu pārliecību, ka kopā mēs varam darīt labāk – un tam vispirms jābūt sabiedrības pieprasījumam, sākot ar gaidāmajām vēlēšanām, izvēloties kandidātus ar pierādītām prasmēm un spējām.

Es plānoju kandidēt uz premjerministra amatu, ja tikšu ievēlēts. Mans galvenais mērķis, neatkarīgi no tā, vai man izdosies ieņemt šo amatu vai nē, būs iedvesmot un motivēt visus politiķus sadarboties ar sabiedrisko dienestu šīs problēmas risināšanā, jo uzskatu, ka tas ir būtiski, lai uzlabotu sabiedrības uzticību mūsu valdībai un nodrošinātu tās izaugsmes un apjoma kontroli.

Es to plānoju panākt, sadarbojoties ar kolēģiem un vadības komandu, lai veicinātu pozitīvas pārmaiņas organizācijā, ieviestu skaidras deleģēšanas un lēmumu pieņemšanas vadlīnijas un atbalstītu komandu atbildības un caurspīdīguma nodrošināšanā visā sabiedriskajā dienestā. Tas nenozīmē dienesta vai tā darbinieku kritizēšanu, bet gan uzticības un morāles uzlabošanu, labākās prakses identificēšanu, tās ieviešanu kā standartu un snieguma uzraudzību pēc konkrētiem mērķiem.

Mums arī jāpalīdz politiķiem koncentrēties uz savu lomu, nevis savstarpējām cīņām, un jānodrošina efektīvāka kontrole – jāveido “varam izdarīt” kultūra, kur visi ir ieinteresēti efektīvu un izmaksu ziņā pamatotu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā, ar kuriem mēs visi varam lepoties. Tam, visupirms, nepieciešama vīzija un efektīva, iedvesmojoša politiskā līderība, neatkarīgi no tā, kas galu galā tiks ievēlēts premjerministra amatā.